LPDK piedāvā fantastisku debašu izglītošanās iespēju - iesūti savu jautājumu LPDK & “A” līmeņa tiesneši sniegs Tev atbildi, kas tiks apkopotas šaja lapā.

Jautājums: Gribētu dzirdēt tiesnešu komentāru, kā tiek vērtēts pie jautājuma pieteikšanas teikt- “par mīlestību” vai “nebaidies”- vai tas tiek uzskatīts par pieņemamu?

Atbild Mārtiņš Liberts: Marek, atbildot uz jautājumu par “Jautājumu uzdošanu”, proti, vai ir pieņemami teikt: “Par mīlestību!” vai “Nebaidies!”.

Pirmo (”Par mīlestību”) teikt nav pieļaujams, jo pēc būtības tas jau jautājuma pieteikumā atklāj jautājuma būtību, ļauj tiesnešiem un citiem aizdomāties / saprast, par ko būs jautājums.
Iespējams, ka šajā reizē tas pārāk neko neietekmēja, bet tik un tā tas ir līdzvērtīgi jautājumam “Par šahistu” (ar to domājot Kasparovu - Krievijas opozicionāru), kas pēc būtības jau iedragā runātāja runu (protams, ja runa ir iedragājama un jautājums to izdara).

Otro (”Nebaidies”) teikt var, taču jāuzmanās, lai tas nekļūst par rutīnu un par sava veida augstprātības / necieņas izpausmi. Kā es vienmēt saku prezentācijās - visu ar mēru. Bet pēc būtības šo var teikt, jo tas neļauj neko nojaust par jautājuma būtību.

Tātad kritērijs “nedrīkst jautājumu pieteikt formā, kas ļauj kaut nedaudz nojaust par tā būtību”

Jautājums: Ir reizes, kad Opozīcija reāli var nākt klajā ar jaunu plānu. Ja pieņem ka 1.Opozīcija nāk klajā ar jaunu plānu, tad sanāk, ka Opozīcija kļūst par “otro valdību”, un tālāk debatē noris cīņa par to, kurš no plāniem ir ieviešams? Vai 2.Opozicija var nākt klajā ar jaunu plānu?

Atbild Mārtiņš Liberts: Ar tā saucamajiem “pretplāniem”, kad Opozīcija izvirza savu alternatīvo plānu ir jābūt uzmanīgiem. Pirmkārt, šim plānam ir jābūt ekskluzīvam attiecībā pret Valdības plānu, kā arī to nedrīkst varēt ieviest kopā ar Valdības plānu (jābūt situācijai “vai nu” - “vai nu”!). Tas nozīmē, ka pretplāns un tā argumenti primāri tiks izmantoti, lai atspēkotu Valdības plānu un argumentus, tādēļ debate tiešām nenorisināsies par diviem plāniem, bet drīzāk katra puse centīsies pierādīt, ka tās plāns ir labāks par otras puses plānu.

Runājot, par 1. un 2.Opozīciju, jāņem vērā, ka 2.Opozīcija nedrīkt “durt mugurā” 1.Opozīcijai. Tas nozīmē, ja 1.Opozīcijai ir viens pretplāns, 2.Opozīcija nevar teikt, ka viņai ir pavisam cits pretplāns. Tā vietā 2.Opozīcijai ir jāturpina 1.Opozīcijas ieturētā argumentācijas līnija. 2.Opozīcija gan var nedaudz abstrahēties no 1.Opozīcijas pretplāna (piem., ja tas ir slikts), taču tik un tā ir jāturpina iesāktā argumentācijas ideju līnija / pieeja.
Tas papildus nozīmē, ja 1.Opozīcija neievieš pretplānu, tad to var darīt 2.Opozīcija tikai tad, ja tas pēc būtības turpina 1.Opozīcijas argumentācijas līniju - “nedur mugurā” 1.Opozīcijai.

Jautājums: Kā ir gadījumos, kad Plāna ieviešanas pozitīvās sekas ir pārāk atkarīgas no daudziem nestabiliem avotiem (gruti prognozējamas)? Vai var izmantot analoģiju, veidojot modeli ar līdzīgiem procesiem, un tādejādi pieradīt plāna derīgumu/nederīgumu? Vai tas ir atļauts? Un vai kaut kādu modeļu veidošana nav specifiskās zināšanas?

Atbild Andris Reņģītis: Nu tu dod Nu sāksim jau ar to, ka mūsdienās visi procesi ir tādā vai savādākā veidā saistīti un tas ir pilnīgi OK. Politikas veidošanas būtība ir tāda, ka jāpierāda, ka izmainot X mainīsies Y, pat ja pa starpu starp X un Y ir vēl arī a un b.
Piemēram, problēma ir Y, tādēļ tiek ieviests plāns X. Bet X ietekmē Y netieši, bet gan caur a un b. Tādējādi rodas loģiskā saikne, ka izdarot X mainās a un b, kā rezultātā mainās Y (jo Y ir tiešā mērā atkarīgs no a un b). Protams, nevajag aizraugies ar “tauriņa efektu”. Kamēr saikne ir loģiska un valdība var pierādīt, ka tā strādā - viss ir OK. Brīdī, kad ķēdīte kļūst pārāk gara un saistību ir grūti pierādāt, tad rodas problēmas.

Ja runājam par procesiem, kurus nevar paredzēt, tad uz tiem balstīt politiku labāk nevajadzētu, jo valdības uzdevums ir pierādīt, ka plāns strādās. Un jo grūtāk ir pierādīt, ka procesi ies tieši tā, kā tu gribi, jo grūtāk ir pierādīt, ka politika strādās.
Par analoģijām, vai tā saucamajiem precedentiem vai piemēriem, tas ir labs veids, kā pierādīt, ka procesi ies kā vajag. Piemēram, Tu vari teikt, ka izmainot ieņēmuma nodokli Lietuvā pieauga investīcijas, tad Tu vari mēģināt diezgan pamatoti teikt, ka tāpat būtu arī Latvijā. Protams, vajag salīdzināt salīdzināmas lietas. Būtu dumji salīdzināt Zimbabvi ar Latviju. Bet vispār analoģijas ir ļoti labi pierādījumi.
Specifiskas zināšanas beidz kļūt par specifiskajām zināšanām brīdī, kad tu pastāsti, kas un kā. Tajā brīdī, kad esi sniedzis pietiekami daudz informācijas, tās vairs nav specifiskās zināšanas.

Ceru, ka palīdzēju.